top of page

Sounds of the Heart. Yoga & Poetry


Invocation 1.


Come.

Come as you are.

Broken. Lost. Imperfect.

Strong. Joyful. Ready.

However you are.

Whatever you feel.

No matter your shape, the colour of your skin, the ability of your body,

your history or story.


You belong.

You have always belonged.

Here.

On this mat.

In this body.


Loved eternally, without question, beyond conditions.

Come.

Come as you are.

/by Lauren Eckström/


Invocation 2.


Listen closely,

there is a space inside of you that knows.

Do not worry if you cannot hear it.

You are are not alone.


We’ve been raised not to listen but instead

to diminish this inner knowing.

We’ve been taught to distrust and to proceed without integrating.


Slow down.

Drop deep within yourself.


And one day, when courage conquers habit,

when self love overrides self abandonment, you will hear it.


Now is the time.

Carry on with the torch of your breath.

Enter your body.


Listen closely.

I promise, if you stay,

you will hear it.


/by Lauren Eckström/


Esi

Esi - un viss būs kā vajag - ne par daudz, ne par maz.

Esi - un viss būs, kā vajag - ne ciet, ne mīksti.

Esi - un viss būs, kā vajag - ne zems, ne augsts.

/by Vizma Belsevica/



Wings

You were born with wings, why prefer to crawl through life?"

You were born with potential, You were born with goodness and trust, You were born with ideals and dreams, You were born with greatness, You were born with wings, You are not meant for crawling, so don't.

You have wings, Learn to use them and fly

/by Rumi/



HOME

"What is love?", you ask

My head spins, recallin' every song

Story, words, and glorious things I ever heard

Every cliché rings in my ears

Like a bell announcin' the birth of a new day

Or the death of yesterday

Depends on how you hear it

I haven't a clue

So I ask love, "What are you?"


Love replies

Can't you feel me?

I'm here

I'm the one holdin' your hand,

remindin' you not to forget me

I'm the warm feelin' in your belly when you don't know why

I'm the ache to the core when one

Someone sways to the other side of a vibe I

'm the tingle on your skin

when it's Touched by the tip of a thrill you can rely on


The knowing, when your eyes meet eyes that recognize yours

And hold you, loose enough to move freely

But tight enough to never let you fall


I'm the breath you take in and let all the way out to the end

When you're held

and your shoulders drop into arms

You flop that feel like a blanket of truth

And wrap you and sooth you

To the moon you thought was in the sky


I'm the backbone that holds it all together

The vertebrae stacked on top of each other

When it's all gone

pear shaped and wrong


I'm the bitin' on your lip

keepin' it zipped

Swallowin' words that could wound and rip apart


I'm choosin' kindness over bein' right

I'm the fight in you when you don't know how


The life in you when it's gone right out


I'm life when I'm near

hope without fear

I'm nothin' fancy in a world drippin' in gold


But a beautiful jewel never bought, never sold

And when you open your heart and let me in alone

You'll know who I am

because I feel like home

/by Imelda May/



Allow Yourself

Allow yourself to dream, And when you do dream big


Allow yourself to learn And when you do learn all you can


Allow yourself to laugh And when you do share your laughter


Allow yourself to set goals And when you do reward yourself as you move forward


Allow yourself to be determined And when you do you will find you will succeed


Allow yourself to believe in yourself And when you do you will find self confidence


Allow yourself to lend a helping hand And when you do a hand will help you.


Allow yourself relaxation And when you do you will find new ideas.


Allow yourself love And when you do you will find love in return


Allow yourself to be happy And when you do you will influence others around you.


Allow yourself to be positive And when you do life will get easier.

/by Catherine Pulsifier/




Klusuma Starplikme

Šeit ir klusuma starplikme

Kad neredzam visu

Kad nevienam neko nevajag pateikt

Kad viss ir jau te.

Tikai ir jāklausa.


Kad viss nokrīt

Kad viss nokrīt

Kad viss izšķīst

Kad visu atstāj

Kad vairs nav nekā

Tikai tad sākas tā pati dzīve

Tikai tad viss sākas.

/by Imants Ziedonis/


Apiet apkārt

. . Apiet apkārt. . . Tas ir vienalga — apiet apkārt ziedam vai apkārt jūrai. Zieds ir tikpat liels kā jūra. Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt cita dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu.

Dienās jūra ir pilna gaismas, ko tai dod debesis. Naktīs jūra ir pilna siltuma, ko tai devusi diena. Es eju gar jūru vasaras naktī, un no viņas nāk siltums. Es eju gar pašu malu, izpletis rokas kā spārnus, un viena roka man ir zemes pusnakts miglā un otra — virs jūras. Tas ir tas, ko es saucu par tuvumu. Tas IR tas.

Es eju apkārt jūrai vējainās naktīs. Viļņi nāk no jūras tumsas, es tos dzirdu, bet vēl neredzu. Tad tie iekrācas, uz sēkļiem iespīdas balta svītra kā smejoša zobu rinda un nodziest, un atkal tumsa. Nav ne krasta, ne tāluma, ir tikai tumsa bez dziļuma, vienīgi atkal un atkal baltas viļņu svītras pamirdz un iešalcas. Balta zobu rinda.

Jūras tuvums.

Vai jūs esat meklējuši naktī pļavā siena kaudzi, siena stirpu? Tu ieej pļavā tumsā, izstiep rokas un izstieptām rokām klausies, no kurienes nāk siltums. Tu paej vēl dažus soļus, un, it kā bērnu dienās bērnu spēlēs kaut ko noglabātu meklējot, kāds tev saka:

— Silts .. . karsts .. . karsts .. .

Tu izstiep rokas pa kreisi, un no turienes nāk siltums, liels kā siena kaudze. Bet, pirms es ieeju šajā siltumā, es apeju apkārt kaudzei pa tās neredzamo robežu, pa tās svēto nimbu — pa to robežu, kur beidzas kaudzes starojums.

Pavārs iet pa katla maliņu, pa šķīvja maliņu. Viņam ēdiens nav tikai bļoda līdz malai pilna vai karote kārā mutē, bet tā smaržu kupena pāri bļodai, mazie smaržu taifūni virtuves debesīs.

Reizēm man ļoti nepatīkami, kad tieši jāieiet svešās mājās. It kā ielaušanās vēl nesaprastā dvēselē. Tad vispirms es apeju mājām apkārt. Katrai mājai ir savs starojums, aura varbūt. Dažai šis starojums ir tik mazs — tepat ap logu, tepat ap durvīm. No citām mājām tas plūst pāri žogiem, cauri alejām — vai kilometru tālumā tev pretī. Es eju mājai apkārt pa to neredzamo robežu, kur sākas mājas tuvums.

Tālu staro tā māja, kurā ir bites. Viņa staro tik tālu, cik tālu ved viņas bišu ceļš. Tās ir lielā starojuma vietas. Lielā labdabīgā starojuma vietas. Es te vestu bērnus diendusā guldīt.

Mājām, kurās nedzīvo bites, starojums nav tik tāls. Bet vien­alga, kad tu tuvojies, tu dzirdi kladzinām vistu, viņa ir izdējusi olu. Es ieklausos, ko viņa stāsta, un es pilnīgi viņu saprotu: viņa to nevar paturēt pie sevis, to lepnumu — jo ola tik tiešām ir svaiga un brūna, ar maziem tumšiem raibumiņiem, un dzeltenums tajā ir tik košs kā apelsīns.

Es vēl neeju mājā, es ieeju malciknī. Te vēl valda mežu staro­jums, bet skaidu smarža ir koku pēdējā dziesma, no skursteņa kāpj jau upurdūmi.

Strazdu tuvums bērzā, stārķa tuvums ozolā, bezdelīgu tuvums pažobelē un peoniju tuvums zem loga. Tā mājas kļūst tuvas, un es eju iekšā.

Bērns vēl nav dzimis, bet viņš ir tuvumā.

Tuvu tu esi, un drīz es tevi ieraudzīšu

Tuvumā būt.

Tuvu būt.

Tuvu pie.

/Imants Ziedonis/

15 views0 comments

Recent Posts

See All

Opmerkingen


bottom of page